Sākums

17. Nov 2021

Druvis Bānis: ar medicīnu sirdī grūtībām pāri

LU Rīgas Medicīnas koledžas ārstu palīgu programmas 3. kursa students Druvis Bānis pa ilgajiem gadiem Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā jau bijis neskaitāmos izsaukumos. Taču līdz šim – kā operatīvā transporta vadītājs. Bet nu viņš ir pavisam tuvu savam sapnim — kļūt par pilntiesīgu mediķi. Tas gan nav viegli. Ģimenē aug meita, jāturpina braukt izsaukumos ar Neatliekamo medicīnisko palīdzību un, vienlaikus, jātiek taču galā ar studijām! Taču Druvis ir pierādījums tam, ka viss ir iespējams, ja vien ir griba un mērķis.

Patiesībā viņa dzīves sapnis jau kopš bērnības – bija kļūt par ārstu. Taču dzīve iegrozījās citādāk. Ģimene, meita, grūts un atbildīgs darbs neatliekamajā palīdzībā. “Nu jau vairāk nekā sešus gadus strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā par autovadītāju,” stāsta Druvis. Un, ja tā padomā, viņš taču jau bijis vairāk izsaukumos nekā dažs labs kolēģis.

Kā tautā mēdz teikt – sunim jau pārkāpts, tagad tikai aste palikusi. Tomēr jau trešais gads ārsta palīgu programmā.

Piepildāms sapnis

Katram savs laiks un ceļš uz viņam vien paredzēto mērķi, jāsecina klausoties Druvja briedušajās pārdomās: “Tieši strādājot neatliekamajā palīdzībā par autovadītāju sapratu, ka vēl tomēr ir iespēja ielēkt šajā vilcienā. Gan ne par ārstu, jo tas prasītu ilgus gadus, bet man jau 34. Taču ārsta palīga profesija ir tā, kurā varu strādāt un realizēt sevi.”

Interesanti, ka arī viņa sieva ir ārsta palīgs un arīdzan strādā NMPD. “Ar savas sievas svētību iesniedzu dokumentus un, viņas iedrošināts, turpinu mācīties.” Jaunajai ģimenei rūpīgi jāplāno laiks, lai godam tiktu galā gan ar vecāku pienākumiem, gan lielo atbildību dienestā.

Ne bez grūtībām

“Laiku nācās ļoti rūpīgi plānot, jo, līdztekus mācībām, strādāju arī pilnu slodzi NMPD. No pirmdienas līdz ceturtdienai mācības, bet piektdienā – aizeju diennakts dežūrā. Sestdien jāizguļas un svētdien atkal diennakts dežūra, bet pirmdien – viss sākas no jauna.” Skaidrs, ka jāpamanās vēl atrast laiku arī “dzīvei”.

Izrādās, palīdzot pat kursa biedri. Svarīga nozīme arī tam, ka koledžas pasniedzēji paši ir veselības aprūpes vai neatliekamās medicīniskās palīdzības profesionāļi, tādēļ labi saprot, kam studenti iet cauri. Citkārt atkal palīdzot NMPD pašreiz vai agrāk strādājušo pieredze. Tas ļaujot labāk izprast notiekošo, aplūkot savu situāciju plašākā perspektīvā, samērot ar viņu pieredzi. “Tomēr mūsu koledžas gan direktors, gan direktora vietniece ir no NMPD. Tas ļoti palīdz. Var aiziet pie dakteres Villeres un pajautāt kādus jautājumus. Viņa vienmēr sapratīs, kā arī padalīsies ar kaut ko no savas pieredzes. Tāpat arī, lekcijas vadot. Jo viens ir teorija, bet otrs — dzīve. Tas, ka par to runā un kā to pastāsta, – tas ir baigi forši.”

Bet pirms vēl studijas uzsāktas, bija nopietns izaicinājums. To nepārvarot, nekas nav iespējams – šaubas. “Sākumā bija šaubas. Sākt to visu, vai ne. Tomēr uz studiju sākuma brīdi koledžā nebiju mācījies veselus 12 gadus kopš vidusskolas pabeigšanas. Tas nemaz nav vienkārši. Pirmajā pusgadā gāja smagāk, bet tad pamazām, pamazām tā lieta aizgāja.”

Glābjot citus, gūst spēku

NMPD darbs nav no vieglākajiem, atzīst Druvis. 24 h ilgajā maiņā nākas piedzīvot ļoti dažādas situācijas. Ne visi ar cieņu un pateicību uztver mediķus, kas atsteigušies palīgā. Ir reizes, kad jāsaskaras ar ķengām vai nievām. Citreiz brigāde izsaukta gluži velti.

“Ir dežūras, kurās visu dari pēc labākās sirdsapziņas, bet saproti, ka tikpat labi varēji vispār nestrādāt. Aizbrauc, bet tevi vēl nozākā, vai arī izrādās, ka palīdzību nevajadzēja, vai tas darīts tādēļ, ka tā paraduši gadiem darīt, bez akūtas vajadzības. Tad vēl atver soctīklus un izlasi, cik medicīna ir slikta, bet mediķi – tādi un šādi. Taču, ja esi izglābis kaut vai vienu pacientu, sniedzis palīdzību, kad tas bija tiešām nepieciešams, – pilnīgi viss mainās. Tas dod milzīgu enerģiju! Tā dēļ mediķi strādā. Un tā dēļ viņi ir medicīnā!”

Darbs un ģimene

Ja reiz NMPD strādā gan Druvis, gan viņa sieva, likumsakarīgi vaicāt, vai abi strādā arī vienā brigādē. Izrādās, ne – mājas ir mājas un darbs ir darbs. “Viņa vienā brigādē, bet es – citā. Piektdienās gan mums sanāk strādāt kopā, bet arī tad nebraucam vienā brigādē. Ir, protams, kolēģi, kas tieši grib strādāt kopā. Bet mums ērtāk tā – atsevišķi.”

Tincinot, kas tam varētu būt par iemesliem, viņš atzīst, ka viens no tiem – bīstamie izsaukumi. Ja ir kopā ar sievu, tad ļoti par viņu satraucoties. Protams, ar prātu, arī kopā nebraucot, lieliski saproti, kam viņa iet cauri, tomēr, ja to neredz, vieglāk pieņemt. “Mums tā ir ļoti labi. Turklāt tad arī mājās varam vēlāk piedzīvoto bezkaislīgi pārrunāt. Ja strādātu kopā, nebūtu vairs šo sarunas tematu,” smejas Druvis.

Nožēla?

“Ir, ir nācies arī nožēlot. Pat vēl šorīt bija tāds pārdomu brīdis,” atzīst Druvis, stāstot kā stundas ceturksni pavada ceļā uz mājām no apakštacijas. Tad varot piezagties pārdomas, vai to visu maz vajadzējis sākt.

Turklāt īpaši smagi esot šajā laikā, kad viss jāpagūst līdz lokdauna sākumam pulksten astoņos vakarā (intervija notiek pēdējā lokdauna jeb stingro ierobežojumu dienā). Darbā covid ierobežojumi, mājas solis arī covid varā. Nekur aizbraukt nevar un arī uz teātri netiekot, kas viņu ģimenē esot lielā cieņā.

“Bet tad to visu pārliec prātā, atgādini sev, ka arī šīs grūtības ir uz laiku un pagaidām; atceries par mērķi, uz ko ej, un atkal skaidri saproti, kādēļ to dari; tad vairs nejūties nelaimīgs. Savu izvēli studēt medicīnu nemaz nenožēloju. Noteikti ne!”

Bet tālāk…

“Iešu uz (neatliekamās medicīnas ārsta palīga) sertifikātu!” Druvis atbild bez kavēšanās un piebilst: – Ja nepabeigšu tagad, tad pēc pāris gadiem slinkums būs kļuvis lielāks.

Baidoties izklausīties pārāk pompozi, taču viņam patiešām patīkot sajūta, kad, pārnākot no darba, apzinies, ka esi strādājis kaut ko tiešām cilvēkiem vajadzīgu. “Palīdzējis kādam. Ne jau vienmēr ir runa par izglābtām dzīvībām, bet izdarījis ko labu. Palīdzējis ar savām zināšanām vai klātbūtni. Tā ir tā sajūta, pēc kuras dzīvē vados un kas man ļoti svarīga.”

Valsts svētki

Šā gada 18. novembris abiem – Druvim un viņa sievai – beidzot būs brīvdiena. “Aizbrauksim kopā pie Brīvības pieminekļa. Pastaigāsim pa centru. Pabūsim divatā un ārpus mūsu ikdienas dunas. Jo piektdien tomēr atkal uz darbu…”

“Gribētu novēlēt Latvijas valstij vēl to pēdējo izturības pusgadu vai gadu, kas vēl varētu būt grūts. Jāiztur un visiem kopā jāiet uz priekšu! Augstu paceltu galvu. Mēs tiksim galā arī ar šo. Un turpmāk būs labāk. Citādāk nemaz nevar būt!”

Sadarbības partneri